Ekskursijas

Vecākā grupa atskaitās par pēdējiem ceļojumiem.

1. sērija  "Mēs mīlam vilcienus"
Pagājušajā ceturtdienā devāmies aplūkot vilcienus Dzelzceļa muzejā. Šis ceļojums bija īpašs ar to, ka uz netālo muzeju devāmies ar kājām, pa ceļam baudot dzestru rudens rīta gaisu, apbrīnojot sarmu uz zāles stiebriņiem un kritušajām lapām. Turp ceļā arī nedaudz pamaldījāmies Uzvaras parkā :)

Dzelzceļa muzejā vērojām dzelzceļa maketu ar dažādiem vilcieniem, kuri brauca un piestāja stacijās,

ierāpāmies šaursliežu lokomotīvē, laužot mēles ar "šaursliežu dzelzceļš", iepazināmies ar dažādiem interesantiem aparātiem, kurus izmantoja, lai uzzinātu vilcienu sarakstu laikā, ka nebija datoru. Pielaikojām stacijas dežuranta cepuri.

Skatījāmies multfilmas par to, kā jāuzvedas vilcienā un pie dzelzceļa.
Tad devāmies ārā nopētīt dažādus vilcienus, noskaidrojām, ka muzejā  novietotie vilcieni nevar braukt, tie ir jau ļoti veci.

Redzējām dzelzceļa sniega šķūri:

Iekāpām padomju laika elektrovilcienā (šajā brīdī fotoaparātam izlādējās baterija :( , iekāpšana līdzinājās uzkāpšanai kalnā, izskraidījāmies pa vagonu, ko mēs nekad nedarītu braucošajā vilcienā (zinām no multenēm), saskaitījām tajā logus, bija  16. Drosmīgākie un ziņkārīgākie varēja ieiet mašīnista kabīnē un paspaidīt pogas, jo tajā, izradās, nav stūres. Tikām pie skaistām uzlīmēm.
Atpakaļceļā piestājām Uzvaras parkā, izkāpelējām, izšūpojāmies,  izdauzījāmies rotaļu laukumā. Izskrējāmies pa lapām un nedaudz pavārtījāmies lapu kaudzēs, par ko dabūjām  rājienu no sētniekiem, apsolījām tā vairs nedarīt. Tāpēc tagad taisām savu lapu kaudzi savā pagalmā, lai varam bārstīties ar lapām un ielēkt kaudzē.
Bērnudārzā pārnācām noguruši (jaunākiem tas bija pirmais tik garš pārgājiens) un ļoti izsalkuši.

2. sērija ""Lāči" bez lāčiem"
Pirmdienu visi ļoti gaidīja, jo zināja, ka brauks uz "Lāčiem", maizes ceptuvi. Tas bija mūsu pirmais brauciens ar busiņu un autosēdeklīšiem. Sēdeklīšu piestiprināšana un bērnu iestiprināšana tajos prasīja daudz laika un pacietības :) Sakāpuši braucamajā visi bija labā omā. Dažam bija tas gods sēdēt priekšā, blakus šoferim.

Nonākuši galapunktā, izkāpām un izdzirdējām skaļu Jasmīnes jautājumu: "Kur ir lāči?!". Viņai pa nožēlu, lāču tur nebija. Toties bija laipna gide Sandra, kura izstāstīja par maizes tapšanu, iemācīja mums rotaļas par maizīti.

Izrotaļājušies ģērbāmies īpašajās drēbēs: halātos un cepurītēs, lai neienestu ceptuvē netīrumus. Visi tajās izskatījās ļoti amizanti.

Tad devāmies uz ceptuvi, cenšoties pārvietoties tā, lai nevienu netraucētu. Mēs baudījām garšīgās maizes smaržu, redzējām maizes krāsnis, kuras tiek kurinātas ar malku, lielākā bija gandrīz tik pat liela, kā istaba un tajā var izcept maizes kukuļus ar kopējo svaru vairāk kā 220 kg!

Abras ar mīklu

Šī ir tā lielā krāsns!

Vērojām, kā maizes cepēji ar lizēm liek maizīti vienā krāsnī, lai izveidotos garoziņa un tad pārliek citā, kurā maize izcepas. Šajā brīdī atrasties tuvumā maizes cepējiem ir bīstami, jo viņi netīšām var iesist ar garo lizes kātu!
Izstaigājušies pa ceptuvi, nogaršojām dažādas "Lāču"  ceptās maizes, bērniem ļoti garšoja grauzdiņi, burkānu maize un maize ar augļiem un riekstiem. Nosvērām dažāda lieluma maizes kukuļus, lielākais svēra 6 kg.

Pēc tam bērni izveidoja cepumus no smilšu mīklas.

Kamēr cepumi cepās, izbaudījām rotaļu laukumu.

Paldies "Lāčiem"  par viesmīlību un šoferītim par pacietību!!!
Un LIELS PALDIES vecākiem, kuri brauca līdzi un palīdzēja maziem ekskursantiem!